Latvijas Arhīvistu biedrība Helsinkos

Laika posmā no 8. – 10. oktobrim Latvijas Arhīvistu biedrības (turpmāk LAB) biedri viesojās Helsinkos. LAB grupu braucienā pavadīja pirmā šī gada rudens vētra, šūpojot divstāvīgo autobusu ceļā uz Tallinu un pēc tam arī pār Somu jūras līcim ejošo prāmi uz Helsinkiem. Uz klintīm celtā Somijas galvaspilsēta, saukta arī par pērli pie Baltijas jūras, sagaidīja ceļotāju grupu (39 cilvēki) svētdienas pēcpusdienā. Vējainie laikapstākļi nebija traucēklis grupas biedriem sadalīties sīkākas grupās un doties iepazīties ar somu tradicionālas virtuves gardumiem vietējā tirgus laukumā (Kauppatori) un blakus esošajā vecajā tirgus paviljonā (Gamla saluhallen), kā arī pastaigā pa pilsētu, aplūkojot ievērojamākās vietas -Helsinku katedrāli (Helsingin tuomiokirkko), Uspenka katedrāli (Uspenskin katedraali), Somijas nacionālo bibliotēku(Kansalliskirjasto),centrālo dzelzceļu staciju (Helsingin päärautatieasema) u.c.

Pirmdienas 9. oktobra rīta LAB darba programmā biedri apmeklēja vēl vienu pilsētas un visas Somijas simbolu – 1938. gadā atklāto Helsinku Olimpisko stadionu (Helsingin Olympiastadion), kurā atrodas arī Somijas sporta kultūras centrs (TAHTO) ar sporta muzeju un arhīvu. Uzrunājot LAB biedrus, muzeja direktors Juka Peka Vouri(Jukka Pekka Vouri)īsumā iepazīstināja ar centra darbību, savukārt TAHTO speciālisti Ossi Vīta (Ossi Viita) un Tēmu Vourenpē (Teemu Vuorenpää), Latvijas ciemiņus sadalot divās grupās, iepazīstināja ar Somijas sporta arhīva darbības principiem un arhīvā esošajiem dokumentu veidiem – sporta organizāciju darbības un individuālo sportistu dokumentiem. Īpašunozīmi aptuveni 2,5 km plašajam dokumentārajā mantojumā ieņem viena no Somijas 20. gadsimta vēstures simboliem – 1952. gadā 15. Vasaras Olimpisko spēļu norises materiāli, starp kuriem ātrumā izdevās arī sameklēt spēļu dalībnieka, PSRS izlases basketbolista un latviešu basketbola leģendas Maigoņa Valdmaņa (1933-1999) kartīti. Somu kolēģi izrādīja arī TAHTO centra sporta tematikai veltīto bibliotēku, kā arī iepazīstināja ar arhīva un bibliotēkas materiālu lietošanas un izmantošanas kārtību. Kultūras centra apmeklējuma turpinājumāsporta muzeja speciālistsJouni Lavikainens (Jouni Lavikainen) un viņa kolēģis Svante Tīmans (Svante Thilman)divās grupās novadīja īsas ekskursijasmuzeja ekspozīcijā, akcentējot galvenās un interesantākās epizodes notikumiem un simboliem bagātajā Somijas sporta vēsturē. Olimpiskā stadiona apmeklējumu LAB biedri noslēdza pusdienojot skaistajās stadiona bistro telpās, kā arī izmantoja iespēju palūkoties uz Helsinkiem no stadiona 72 metrus augstā torņa skatu platformas.

Dienas otrās puses programma LAB biedri apmeklēja Helsinku pilsētas arhīvu (Helsingin kaupunginarkisto). Arhīva telpās LAB biedrus sagaidīja Somijas arhīvistu biedrības (Arkistoyhdistys)valdes priekšsēdētāja Johanna Mieto (Johanna Mieto)un pilsētas arhīva pētnieks Tenho Kokonens (Tenho Kokkonen). Savā prezentācijā T. Kokonens raksturoja arhīva vēsturi, arhīva uzdevumus, galvenās tematiskās dokumentu u.c. materiālu grupas un īsumā nodemonstrēja arhīva publiskās informācijas meklēšanas sistēmas SINETTIdarbību.

Helsinku pilsētas arhīvs dibināts 1945. gadā. Šobrīd tas daļa no Helsinku pilsētas pārvaldes un ir viens no lielākajiem publiskajiem arhīviem Somijā-tajā ietilpst 1651dokumentu radītājujeb fondražu – pilsētas iestāžu un privātpersonu radīto dokumentu kolekcijas. Kaut arī vecākais dokuments arhīvā datējams ar 1569. gadu,  galvenokārt arhīvā glabājas dokumenti no 18. gadsimta 20. gadiem līdz pat mūsdienām.Nozīmīgākās un visbiežāk izmantotās dokumentu grupas veido pilsētas domesun pilsētas valdes sēžu protokoli (1875-2015), policijas iestāžu adrešu reģistri (1907-1973), pilsētas administratīvo lēmumu un to norises gaitas reģistri (1721-1930), mācību iestāžu studentu reģistri, Helsinku pilsētai pievienoto teritoriju arhīvi (kopš 1946. gada), kā arī dokumenti saistībā ar Olimpisko spēļu norisi pilsētā.Par jaunākiem dokumentiem runājot, jāpiebilst, ka pilsētas arhīvs uzkrāj un saglabā tos materiālus, kurus, saskaņā ar Somijas likumdošanu, paredzēts saglabāt pastāvīgi.Kopš 2019. gada arhīvs pilsētas iestāžu dokumentu glabāšanai pieņem tikai digitālā formātā.Šim nolūkam somu kolēģiem palīdz digitālā saglabāšanas sistēma ARJA, kas tiek lietota kopš 2022. gada.Iepriekš minētā arhīva publiskās meklēšanas sistēma SINETTI satur ziņas par apmēram 7 miljoniem lappušu Helsinku pilsētas pārvaldes iestāžu dokumentiem, reģistriem, kartītēm, kā arī ap 40 tūkst. augstas izšķirtspējas attēldokumentu – kartes, zīmējumi u.c.Kā norāda somu kolēģis, tad dokumentu digitalizācijā vēl gana daudz darba veicams, jo pašlaik digitalizēti apmēram 700 lineārie metri (shelf meters) no 18 000.

Somijas arhīvistu biedrības valdes priekšsēdētāja J. Mieto iepazīstināja ar 1947. gadā dibinātās un ap 350 biedru kuplās biedrības darbību.Biedrība darbojās kā platformainformācijas apmaiņai un jaunu zināšanu, pieredzes gūšanai arhīva darbības jautājumos, organizē klātienes un attālinātas tikšanās biedru starpā domu apmaiņai, seminārus un mācību braucienusvalsts un reizi 2 gados arī garākos izbraucienos (6 -7 dienas) starptautiskā līmenī. Prezentācijas laikā somu kolēģe uzsvēra to, ka Somijā pastāv vairākas arhīvistu biedrības, kuras apvieno vienā nozarē strādājošos uzņēmumus un iestādes (piem., finanšu iestādes). Tāpat interesanti, ka arhīvisti Somijā ir arī datu aizsardzības speciālisti.

Pēc somu kolēģu prezentācijām LAB biedriem bija iespēja aplūkot atsevišķus pilsētas arhīva dokumentu paraugus, kas saistīti ar Latviju – prezidenta Gunta Ulmaņa vizīti Helsinkos 1997. gadā, Rīgas pašvaldības delegācijas braucienu 90. gadu sākumā u.c. Vizuāli krāšņākie uz galda novietotie dokumentu paraugi bija daudzi plakātu paraugi, kas tapuši pilsētaigatavojoties 1952. gadā notikušajām olimpiskajām spēlēm.

Noslēdzot rosīgo un informācijas bagāto darba dienu, LAB biedri ar kuģīti devās ekskursijā uz iespaidīgo 18. gadsimtā celto Soumenlinnas (Soumenlinna) cietoksni, kas kopš 1991. gada uzņemts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Pirms nākamajā dienā doties mājup, biedri devās garšīgā ceļojumā uz leģendāro, 1891. gadā dibinātās Karla Fazera pārtikas rūpniecības uzņēmuma mājīgo Fazer pieredzes apmeklētāju centru, kur iepazinās ar uzņēmuma vēsturi, tradīcijām un vērtībām. Pirms doties uz prāmi, daļa kolēģu izmantoja iespēju paviesoties vēl vienā Helsinku pilsētas simbolā – klintīs iekaltajā, 1969. gadā celtajā Tempļa baznīcā (Temppeliaukion kirkko). Otrdienas pēcpusdienā LAB biedri kāpa uz prāmja, lai salīdzinoši daudz mierīgākos laikapstākļosatgrieztos pāri otrpus Somu līcim un no Tallinas labā garastāvoklī turpinātu mājupceļu uz Rīgu. Atpakaļceļā, simboliski noslēdzot viesošanos Helsinkos, LAB biedri piedalījās viktorīnā par gūtajām jaunajām zināšanām un iespaidiem šo trīs dienu laikā.

LAB biedri izsaka lielu pateicību visiem brauciena dalībniekiem, kā arī Gatim Karlisonamparstarpniecību komunikācijā ar somu kolēģiem. Īpaši liels paldies biedrības valdes priekšsēdētājai Laurai Kabakovai kā brauciena galvenajai organizētājai.

Guntis Vāveris
Arhīva eksperts uzziņu sistēmas jautājumos
Latvijas Nacionālā arhīva
Latvijas Valsts vēstures arhīva
Fondu analītikas un uzziņu sistēmu nodaļa

Par ko stāsta veco skolu dokumenti

Skolu tīkla reformu rezultātā Latvijā daudzas lauku skola ir slēgtas, dokumenti iegūluši arhīvu plauktos. Par ko stāsta dzeltenīgie, ar tinti rakstītie žurnāli, skolēnu saraksti?

Alūksnes zonālajā valsts arhīvā ieskatījos Mālupes pagasta 7-gadīgās skolas fonda materiālos. Skolēnu vispārīgajā sarakstā ir vairākas ailes, kurās ir ziņas par bērna dzimšanas datiem, tautību, kad uzsācis skolas gaitas, kāda iepriekšējā sagatavotība, vecāki un dzīves apstākļi mājās. Interesanti, ka atzīmēts arī, kāds attālums jāmēro no mājām līdz skolai un vai bērns piedalīsies kopgaldā. Ieraksti šajos dokumentos bieži vien vēsta arī par dramatiskiem notikumiem bērnu ģimenēs.

Inta Augstkalniete no “Dzeguzēm” Mālupes 7-gadīgajā skolā iestājās 1945. gada 1. septembrī (1.AZVA 869. f., 3. apr., 11. l.,  lp.6., o.p). Mājas apstākļi, spriežot pēc ierakstiem, labi. Pēc dažiem gadiem mācības uzsāka arī Intas jaunākā māsa Ināra Augstkalniete. Ailē par vecākiem jau ierakstīta piezīme − “tēvs Voldemārs pazudis,” apstākļi mājās – “vāji” (2.AZVA 869. f., 3. apr., 14. l.,vāks), (3. AZVA 868.f., 3.apr., 14.l., 20.lp.o.p.). Kāpēc tā? Papētot māsu ģimeni tuvāk, izrādās, ka viņu tēvs Voldemārs mobilizēts leģionā un ir bezvēsts pazudis.

Nopietnus sarežģījumus Intai un Inārai radīja uzvārda rakstība. Garo uzvārdu “Augstkalnietis” meiteņu ģimene ap 1946.–1947. gadu bija nomainījusi uz vienkāršāko “Augstkalns,” kā rakstīts arī saimniecību grāmatā. Skolas sarakstos abas māsas sākotnēji bija Augstkalnietes. 1948. gada augustā ģimenē norisinājās dramatiski notikumi. Meiteņu māte Vilma Augstkalne aizgāja mežā, pievienojoties Bitāna-Liepača vadītajiem nacionālajiem partizāniem. Inta klases sekmju žurnālā (4.AZVA 869. f., 3. apr., 15. l., vāks).1948. gada rudenī bija jau ierakstīta ar uzvārdu “Augstkalne.” Tas noteica Intas turpmāko likteni. 1949. gada martā 4. klases vispārējo sekmju žurnālā ir ieraksts – Inta Augstkalne “izstājusies” (5.AZVA 869. f., 3.apr.,15. l., lp.35.o.p., lp.36.).

Visi Augstkalnu ģimenes locekļi tika izsūtīti vai notiesāti. Mājās palika tikai jaunākā māsa Ināra. Viņa 1948. gadā 2. klases žurnālā bija ierakstīta ar uzvārdu “Augstkalniete” (6.AZVA 869. f., 3. apr., 15. l., lp.12.o.p). Intu tieši no klases tikai ar to, kas tobrīd bija mugurā, 25. martā aizveda uz Gulbenes dzelzceļa staciju. No stacijas vēlāk atbraukuši pakaļ arī Inārai, bet Ināra skolā sacēlusi traci, histēriski kliedzot un raudot. Klases audzinātāja iedevusi Inārai pat īsās vilnas zeķītes. Kad nonākusi ar vedēju stacijā, vagons ar Ināras radiniekiem un māsu Intu jau bijis prom. Ināru atveda atpakaļ uz skolu. Iespējams, Ināru uzreiz kopā ar māsu nepaņēma atšķirīgā uzvārda dēļ. Ināru pieņēma audžuģimene.

Inta kopā ar vecomāti Alvīni Pamiljenu un mātesmāsu Zentu Pārupi, kura bija invalīde, devās izsūtījumā uz Tomskas apgabala Parabelu. Skolu Inta pabeidza Parabelā. Mācības bija jāsāk ar 2. klasi krievu valodā. Traģiskākais bija tas, ka jau pēc gadiem noskaidrojās, ka Inta nemaz nav bijusi sarakstos. Šis fakts arī ļoti aizkavēja Intas atbrīvošanas dokumentu noformēšanu. Mājās Inta atgriezās 1957. gada oktobrī.

Mg. hist. Astrīda Ievedniece
Alūksnē, 2022. gada novembrī

Fotogrāfijas: Intas Jostas (Augstkalnes) personīgais arhīvs un AZVA.

1. Mālupes pagasta 7-gadīgās skolas 4. klase 1948/49. m.g. Inta – 1. rindā 1. no labās

2. Inta (stāv vidū) Tomskas apgabala Parabelā ap 1956. gadu. Sēž no kreisās: Zenta Pārupe, Alvīne Pamiljena

Ukraiņi Latvijā 19. gadsimta beigās–1945. gadā

Autors: Ēriks Jēkabsons
Pārpublicēts no žurnāla “Latvijas Arhīvi” (2004/2)
Skatīt šeit

Izglītojoša lekcija “Arhīvu vākšana un aizsardzība Latvijā 1919 – 1922”

Lekcijas autore – Enija Rubina – Latvijas Valsts vēstures arhīva Fondu analītikas un uzziņu sistēmu nodaļas arhīva eksperte

Saimniecību ražošanas pamata rādītāju grāmatas – interesants vēstures izpētes avots

Nacionālās pretošanās kustības izpēte Alūksnes novadā no 1944. līdz 1953. gadam jau gandrīz sešus gadus ir galvenais mana pētnieciskā darba uzdevums. Izpēti veicu LNA Latvijas Valsts arhīva un LNA Alūksnes zonālā valsts arhīva fondos. Krimināllietās atrodami ne tikai pretošanās kustības dalībnieku vārdi, bet minēti arī viņu atbalstītāji. Strādājot LNA Alūksnes zonālā valsts arhīva lasītavā, ļoti bieži izmantoju pagastu saimniecību grāmatas.

Saimniecību grāmatās ir iespējams koncentrētā veidā iegūt nacionālo partizānu atbalstītāju biogrāfiskās ziņas – ģimenes sastāvu, vecumu, nodarbošanos, izglītību, tautību. Piemēram, par Rūdolfa Koemeca vadīto nacionālo partizānu grupas atbalstītājas un sakarnieces Valkas apriņķa Mārkalnes pagasta “Bajāros” dzīvojošās igaunietes Klāras Ķeires ģimeni. Vīrs Konstantīns Ķeiris pazudis bez vēsts 1944. gada 20. februārī. Klāru Ķeiri izsūtīja 1949. gada 25. martā. Dokumentā ir atzīme “izsūtītā s-ba”. (AZVA, 448. f., 1. apr., 14. l., 3. lp.) Jāatzīmē, ka Mārkalnes pagasts robežojas ar Igauniju.

Atsevišķās sadaļās ir raksturotas zemnieku saimniecības – ēku vecums, daudzums, zemes platības, zemes izmantošanas veidi. Ļoti nozīmīgas ir izpildkomiteju sekretāru veiktās atzīmes par iesaukšanu armijā, arestu, izsūtīšanu, iekļaušanu kolhozos, pārcelšanos uz citu pagastu. Piemēram, Valkas apriņķa Mārkalnes pagasta “Ragusalu” mājās dzīvoja Rūdolfa Koemeca nacionālo partizānu grupas dalībnieks Leons Rabuzis (Leonhards Rabis). Ar sarkanu zīmuli veikta atzīme “dezertieris”. (AZVA, 128. f., 1. apr., 48. l., 54.o.p. lp.)

Pēckara gados ir notikušas biežas izmaiņas pagastu, ciemu, apdzīvotu vietu nosaukumos un robežās. Saimniecību grāmatās var uzzināt daudzus senos vietu un māju nosaukumus. Piemēram, Valkas apriņķa Mārkalnes  pagasta mājas “Augure”. 19. gadsimtā celtās mājas atradās gandrīz blakus Igaunijas robežai.  “Augurē” dzīvoja igauņu mežabrāļu atbalstītāji brāļi Helmuts un Arvīds Berkuļi. (AZVA, 128. f., 1. apr., 48. l., 90.o.p., 91.o.p. lp.) Šobrīd šo māju vairs nav.

Saimniecību grāmatās atrodamās ziņas varētu noderēt novadpētniekiem un dzimtas koku veidotājiem.

Alūksnē, 2022.                                            Mg. hist. A. Ievedniece

 

Felicita Raslava – Latvijas Arhīvistu biedrības pirmā valdes priekšsēdētāja

2022. gadā apritēs 25 gadi kopš Latvijas Arhīvistu biedrības dibināšanas. 12 gadus no tiem biedrību vadīja Felicita Raslava. Viņa par biedrības valdes priekšsēdētāju ievēlēta jaundibinātās biedrības pirmajā valdes sēdē 1997. gadā, pēc tam ievēlēta atkārtoti vairākkārt.

2017. gadā, atzīmējot biedrības pastāvēšanas 20 gadus, tika izvēlēti pirmie biedrības GODA BIEDRI. Pirmā no tiem – Felicita Raslava.

2021. gada 14. novembrī biedrības valdes vārdā valdes locekle Digna Bērze sirsnīgā telefona sarunā apsveica Felicitu Raslavu 80. jubilejā. Siguldas zonālā valsts arhīva kolēģi apciemoja jubilāri un pasniedza biedrības sūtīto puķu pušķi.

Pirms divdesmit gadiem žurnālā “Latvijas arhīvi”, sadaļā personālijas ir publicētas kolēģu domas par Felicitu Raslavu rakstā – “Neticam, ka 60!” Atgādināsim šīs domas un tā būs patīkama “atlkalredzēšanās” tiem, kas savulaik ir bijuši Felicitas kolēģi un viņas vadībā darbojušies biedrībā, pārējiem – iespēja no jauna iepazīt biedrības pirmo priekšsēdētāju Felicitu Raslavu.

Asma Šķice: pirmie vārdi, kurus pasaka ikviens, kas pazīst Felicitu Raslavu ir – zinoša, enerģiska, darbīga, atsaucīga, prasīga pret sevi un citiem. Gan grūtos dzīves un darba brīžos, gan arī ikdienā viņas galvenais moto: “kaut kas tak jādara, lai tā lieta kust”. Ilgus gadus vadījusi arhīvu (37). 8 gadus vadījusi Allažu pagastu. Strādājot arhīvā, mācījusies Maskavas arhīvu institūtā un 1975. gadā ieguvusi vēsturnieka arhīvista specialitāti.

Ligita Veismane: ..strādājot kopā ar Felicitu Raslavu ir bijuši dažādi brīži. Kopā esam pārcilājušas simtiem tūkstošu arhīva lietu, darbus esam veikušas pēc labākās sirdsapziņas; jumtu stutējušas, sportojušas, viesos pie kolēģēm braukušas un ciemiņus savās mājās uzņēmušas… un vēl, un vēl daudz ko citu darījušas … Un vienmēr kopā ar mums ir bijusi arī “pulka meita” – Dēzija. To visu nevarētu veikt, ja nebūtu Felicitas zināšanu un radošā gara, enerģijas un dzīvesprieka, prasīguma un arī uzticēšanās. Atbalsts ikvienam izaugt savā darbā ir sekmējis lieliska kolektīva izveidošanos.

Ina Samoilova: Uzņēmība, gudrība, enerģija, humors – tā ir tikai maza daļa no Felicitas iekšējā potenciāla, ar kuru mēs saskaramies ikdienas darbā. Cilvēkam – jāatbild, jautājumam – jārod atbilde! Tāda ir Felicita, visa viņas būtība izstaro spēku un apņēmību tikt galā ar jebkuru dzīves uzlikto pārbaudījumu. Tādēļ arī katrs, kurš nonāk saskarsmē ar Felicitu, sapurinās, saslienas un uz dzīvi raugās optimistiskāk, jo savādāk nevar…

Inta Jaunzeme: Mūsu direktore ir ar lielām darba spējām un vienmēr ar jaunām idejām. Mērķtiecīga, īsteno savus nodomus, kuri ir objektīvi un izsvērti. Tajā pašā laikā, lai sasniegtu mērķi, ir gatava kompromisiem. Sadzīvē atsaucīga, saprotoša un izpalīdzīga. Personīgajā dzīvē ir ļoti ģimeniska, ko cenšas ieaudzināt arī citos kolektīva locekļos, rīkojot kopīgus pasākumus kopā ar darbinieku ģimenēm.

Rita Malailo: ..esmu iepazinusi mūsu direktori Felicitu Raslavu kā atsaucīgu un izpalīdzīgu cilvēku, pie viņas vienmēr var griezties ar dažādiem neskaidriem jautājumiem..

Lillija Andrejonoka: Ir visādi gājis un visādi bijis… Mūs abas vienojis darbs valsts arhīvā no 1969. gada un dziesma dažādos žanros vairāk kā 20 gadu garumā, sākot no Siguldas estrādes ansambļa līdz folkloras ansamblim “Senleja”. Un droši vien, ka dažu labu radušos nesaprašanos dziesma palīdzējusi izlīdzināt. Ir visādi gājis un tas nemaz nav slikti… Novēlu saglabāt mirkļa prieku kopā ar saviem mīļajiem, spēku darba ikdienā un veselību – stipru, stipru! Kamēr cilvēks dzied, viņš dzīvo!

Biruta Marksa: Enerģiska, aktīva, mērķtiecīga, izdomas bagāta, komunikabla, prot runāt un darīt, vērā ņemama personība, kuru Vidzemes novada arhīvisti jau pirms Latvijas Arhīvistu biedrības nodibināšanas uzskatīja un uzskata joprojām par savu līderi. Kopš biedrības nodibināšanas Felicitas kundzei ir nācies aizstāvēt arhīvistu intereses Saeimas komisijā, pie tieslietu un kultūras ministriem, prezentēt biedrību Latvijas arhīvistu svētkos un citos pasākumos, rosināt valdes locekļus pieņemt konstruktīvus un vajadzīgus lēmumus, lai celtu arhīvistu statusu un prestižu sabiedrībā.

Andris Imaks: Pirmā tikšanās neko labu nesolīja. Saprašanās nāca vēlāk, kad jaunā ēka tika izveidota gandrīz no jauna, pielāgojot to arhīva vajadzībām. Sapratām, ka esam darbinieki, kas apzinās katrs savu uzdevumu kopīgā darba veikšanā. Spērām soli pretim viens otram un saprašanās nāca pati par sevi. Felicita Raslava ir patīkama kolēģe, ar kuru kopā viegli strādāt – bez diktāta no augšas ar rīkojumu kaudzi. Cilvēks, kas darbā ieliek sirdi un gaida to arī no citiem. Esot kopā sporta svētkos, redzēju, ka viņa prot organizēt gan sava kolektīva, gan arī visas sistēmas darbinieku kopējo atpūtu. Cilvēks savā vietā. Tā var teikt par Siguldas zonālā valsts arhīva direktori Felicitu Raslavu.

Ainārs Bambals: Felicitu Raslavu pazīstu jau vairākus gadus kā prasmīgu Siguldas zonālā valsts arhīva un Latvijas Arhīvistu biedrības vadītāju. Laba organizatore. Pazīstu viņu arī no neformālās puses, kā kārtīgu latviešu sievieti, lielisku namamāti un saimnieci. Pilna spēka un enerģijas. Optimiste. Vienmēr pateiks kolēģim labu, uzmundrinošu vārdu, neliegs padomu. Viens kolosāls arhīva cilvēks.

Lai gan bija vēl pilna spēka un optimisma, ilggadējā Arhīvistu biedrības vadītāja 2009. gadā nolēma dot iespēju biedrības vadību uzņemties kādam no jaunākās paaudzes biedriem. Pēc pieciem gadiem Felicita Raslava arī nolēma doties pelnītajā atpūtā.

Par to, kā Felicitai Raslavai klājies no tā laika līdz šim, ceram uzzināt pavisam drīz. Tiklīdz būs iespēja, tiksimies ar Felicitu Raslavu – iztaujāsim, uzklausīsim un pastāstīsim jums.

Latvijas arhīvistu biedrības valdes locekle
un Cēsu zonālā arhīva vecākā eksperte
dokumentu saglabāšanas un izmantošanas darbā
Anda Opoļska

 

F.Raslava Latvijas Arhīvistu biedrības 20 gadu jubilejas pasākumā, 16.05.2017.
fotogrāfs Ojārs Jansons/LNA